Pieskāriens ir viens no fundamentālākajiem cilvēka maņu veidiem – tas attīstās jau embrionālajā stadijā un ir būtisks ne tikai fiziskai izdzīvošanai, bet arī emocionālai attīstībai un psiholoģiskajai labsajūtai. Masāža kā strukturēts un mērķtiecīgs pieskāriens tiek izmantota tūkstošiem gadu – gan ārstēšanā, gan profilaksē. Mūsdienu pētījumi arvien vairāk apstiprina, ka pieskārienam piemīt dziļa fizioloģiska un psiholoģiska ietekme.
Pieskāriens un nervu sistēma
Pieskāriens aktivizē ādas mehanoceptorus, kas sūta signālus uz centrālo nervu sistēmu. Īpaša loma šeit ir C-šķiedrām (C-tactile fibers) – nervu galiem, kas ir jutīgi pret lēniem, maigiem pieskārieniem. Šie receptori sūta signālus uz smadzeņu zonām, kas saistītas ar emocijām un sociālo saikni, piemēram, insulu un orbitofrontālo garozu (Olausson et al., 2002).
Lēni, ritmiski pieskārieni, kādi bieži tiek izmantoti masāžā, aktivizē šos ceļus, radot nomierinošu efektu. Šī reakcija var mazināt simpātiskās nervu sistēmas aktivitāti (kas saistīta ar “cīņas vai bēgšanas” reakciju) un veicināt parasimpātiskās sistēmas dominanci – tādējādi uzlabojot miegu, gremošanu un vispārēju atjaunošanos.
Masāža kā stresa un trauksmes mazinātājs
Pētījumi liecina, ka masāža ievērojami samazina kortizola (stresa hormona) līmeni asinīs. Viena no visbiežāk citētajām metaanalīzēm šajā jomā (Field, 2014) atklāj, ka regulāra masāža var samazināt kortizolu līdz pat 31%, vienlaikus palielinot serotonīna un dopamīna līmeni – neirotransmiterus, kas saistīti ar labsajūtu un motivāciju.
Turklāt masāžai ir novērota pozitīva ietekme uz cilvēkiem ar trauksmes traucējumiem, depresiju un pat posttraumatiskā stresa sindromu (PTSS). Piemēram, 2010. gada pētījums žurnālā Journal of Clinical Psychiatry norāda, ka masāža kā papildterapija var būtiski uzlabot PTSS simptomu kontroli.
Pieskāriens kā attiecību un emocionālās regulācijas instruments
Zīdaiņu attīstībā pieskārienam ir nenovērtējama nozīme – ādas kontakts palīdz regulēt ķermeņa temperatūru, sirdsdarbību un hormonālo līdzsvaru. Zīmīgi, ka šie paši mehānismi saglabājas arī pieaugušā vecumā.
Sociālās neirozinātnes pētnieki uzsver, ka pieskāriens veicina oksitocīna (tā dēvētā “piesaistes hormona”) izdalīšanos. Šis hormons palīdz mazināt trauksmi, veicina uzticēšanos un emocionālu tuvību (Walker et al., 2017). Masāža, kā strukturēts un drošs pieskāriens, ļauj šo mehānismu izmantot terapeitiski – īpaši cilvēkiem ar mazinātu fizisko kontaktu vai emocionālu atsvešinātību.
Masāžas vieta mūsdienu medicīnā
Lai gan masāža ilgstoši tika uzskatīta par alternatīvu vai papildinošu praksi, mūsdienās tā arvien biežāk tiek integrēta rehabilitācijas programmās un psihosociālajā aprūpē. Piemēram:
-
Onkoloģijā masāža palīdz mazināt sāpes, nelabumu un trauksmi;
-
Hronisku sāpju ārstēšanā tā var kalpot kā daļa no multidisciplināras pieejas;
-
Geriatrijā tā palīdz uzturēt kustīgumu un emocionālo labsajūtu.
Masāža nav tikai mehāniska iedarbība uz muskuļiem – tā ir dziļi bioloģiska un psiholoģiska pieredze, kas balstās uz cilvēka fundamentālo vajadzību pēc pieskāriena. Tā spēj mazināt stresa fizioloģiskās sekas, regulēt emocionālo stāvokli un atjaunot ķermeņa un prāta līdzsvaru. Mūsdienu zinātne apstiprina sen zināmo patiesību – pieskārienam piemīt dziedējošs spēks.
Jauna uzņēmuma tīmekļvietne izstrādāta ar Eiropas Savienības Atveseļošanās fonda saņemto finansiālo atbalstu.